Oriģinālais teksts
Lasi!
Mariia gimene
Mīlu sauli, draugus, vasaru, magones un lietu, bet ir kaut kas, bez kā es nevaru - tā ir mana ģimene, mans dzīves gaišākais stariņš, mans lepnums. Vārds "gimene" katram cilvēkam kaut ko izsaka. Ģimene ir cilvēka dzīves piepildījums. Tā ir mūsu pašsaprotamā vērtība, kas ir jāsargā un jākopj kā liels dārgums.
Mani sauc Mariia. Man ir 20 (divdesmit) gadu. Es esmu students. Ta ir mana ģimene. Mana ģimene nav liela. Mana māte Tatjana. Drīz viņai būs 43 (četrdesmit trīs) gadu. Vina ir friziere. Mana māsa Anita. Viņai ir 13 (trīspadsmit) gadu. Viņa ir skolniece. Mana vecmāmina, tēva māte, ir Mariia. Viņai ir 64 (sešdesmit četri) gads. Vina ir pensionāre. Viņas vīrs, mans vectēvs, ir Anatolijs. Vinam ir jau 66 (sešdesmit seši gadi, ber vinš vēl strādā). Man ir viens kaķis un divi suņi. Mana kaķa vārds ir Marie. Viena suņa vārds ir Mopsis, bet otra - Hans.
Man ģimene ir ne tikai māte, māsa un vecvecāki, bet arī mājas. Ģimene dod man spēku virzīties pretī savam mērķim dzīvē. Tikai ģimene mani iedvesmo patiesi labiem darbiem. Mums nav izteiktu tradīciju, kuras mēs ievērotu katru gadu. Toties tāpat kā citas ģimenes, mēs labprāt svinam Līgo svētkus, Ziemassvētkus, Lieldienas un citus mūsu tautā iedzīvojušos svētkus. Es savu dzīvi nevaru iedomāties bez ģimenes - bez ģimenes mājīguma un ģimenes atbalsta. Mēs pieradām, ka bērnus parasti māca vecāki, bet mūsu ģimenē nav slikti, ja arī mēs ar māsu pamācām vecākus. Galvenais, ka ģimenē var justies labi: viegli un mājīgi. Var būt daudz mīļu un saprotošu cilvēku, kas atrodas blakus. Savā ģimenē es jūtos pasargāta un stipra.
Labotais teksts
Lasi!
Marijas ģimene
Mīlu sauli, draugus, vasaru, magones un lietu, bet ir kaut kas, bez kā es nevaru - tā ir mana ģimene, mans dzīves gaišākais stariņš, mans lepnums. Vārds "ģimene" katram cilvēkam kaut ko izsaka. Ģimene ir cilvēka dzīves piepildījums. Tā ir mūsu pašsaprotamā vērtība, kas ir jāsargā un jākopj kā liels dārgums.
Mani sauc Marija. Man ir 20 (divdesmit) gadu. Es esmu studente. Tā ir mana ģimene. Mana ģimene nav liela. Mana māte ir Tatjana. Drīz viņai būs 43 (četrdesmit trīs) gadu. Viņa ir friziere. Mana māsa ir Anita. Viņai ir 13 (trīspadsmit) gadu. Viņa ir skolniece. Mana vecmāmiņa, tēva māte, ir Marija. Viņai ir 64 (sešdesmit četri) gadi. Viņa ir pensionāre. Viņas vīrs, mans vectēvs, ir Anatolijs. Viņam ir jau 66 (sešdesmit seši) gadi, bet viņš vēl strādā. Man ir viens kaķis un divi suņi. Mana kaķa vārds ir Marija. Viena suņa vārds ir Mopsis, bet otra - Hans.
Man ģimene ir ne tikai māte, māsa un vecvecāki, bet arī mājas. Ģimene dod man spēku virzīties pretī savam mērķim dzīvē. Tikai ģimene mani iedvesmo patiesi labiem darbiem. Mums nav izteiktu tradīciju, kuras mēs ievērotu katru gadu. Toties, tāpat kā citas ģimenes, mēs labprāt svinam Līgo svētkus, Ziemassvētkus, Lieldienas un citus mūsu tautā iedzīvojušos svētkus. Es savu dzīvi nevaru iedomāties bez ģimenes - bez ģimenes mājīguma un ģimenes atbalsta. Mēs pieradām, ka bērnus parasti māca vecāki, bet mūsu ģimenē nav slikti, ja arī mēs ar māsu pamācām vecākus. Galvenais, ka ģimenē var justies labi: viegli un mājīgi. Var būt daudz mīļu un saprotošu cilvēku, kas atrodas blakus. Savā ģimenē es jūtos pasargāta un stipra.